Optometriste Marita Lejiete skaidro, ka laba līdzsvara sajūta bieži vien tiek pieņemta par pašsaprotamu. Lielākajai daļai cilvēku problēmas nesagādā iešana pa ietvi blakus ceļa braucamajai daļai vai pat gar lielceļa malu. Tāpat vairumam nav grūtību atrasties ļaužu pārpildītās vietās, vai arī nakts vidū piecelties no gultas un pārvietoties bez paklupšanas. Turpretim traucētas līdzsvara sajūtas gadījumā šāda veida aktivitātes var būt ļoti nogurdinošas, apgrūtinošas, dažreiz pat bīstamas. Nestabilitāti var pavadīt arī citi simptomi, piemēram, reibonis, atmiņas un koncentrēšanās grūtības, dzirdes un redzes problēmas.

^[1]

Kā rodas līdzsvara sajūta?

Līdzsvaru nodrošina vairāku organisma sistēmu savstarpējā sadarbība. Ideālā gadījumā dotajām sistēmām -- acīm (redzes sistēmai), ausīm (vestibulārājai sistēmai) un ķermeņa sajūtai par atrašanās vietu telpā (propriocepcijai) ir jābūt veselām. Vestibulārā sistēma, t.i. iekšējā auss daļa, kur atrodas trīs semicirkulārie kanāli, sadarbojas ar redzes sistēmu, lai stabilizētu attēla fokusu uz tīklenes galvas kustību laikā. Šo procesu sauc par Vestibulāri – okulāro refleksu. Redzes un vestibulārajai sistēmām, sadarbojoties ar proprioceptīvo sistēmu, t.i. sensoriem ķermeņa muskuļos, locītavās un cīpslās, tiek nodrošināta ķermeņa orientācija telpā un līdzsvars. Redzes sistēmas signāli, kas tiek nosūtīti uz smadzenēm par ķermeņa pozīciju attiecībā pret apkārtējo vidi, tiek apstrādāti un salīdzināti ar informāciju no vestibulārās un proprioceptīvās sistēmas. Ja kādā no sistēmām rodas traucējums, tiek izjaukta cilvēka līdzsvara sajūta, kas visbiežāk izpaužas kā galvas reibonis.

Redzes loma līdzsvara nodrošināšanā

Reiboņa simptomus var radīt dažādi traucējumi vai bojājumi līdzsvara kontroles sistēmās – perifērajā vestibulārajā sistēmā, kardiovaskulārajā sistēmā, centrālajā nervu sistēmā, kā arī redzes sistēmā. Ja runājam konkrēti par redzes sistēmu, tad akcentējama tās īpašā loma līdzsvara nodrošināšanā. Apmēram 20% acu nervu šķiedru sadarbojas ar vestibulāro sistēmu. Pastāv dažādi redzes traucējumi, kas var radīt vai būt saistīti ar līdzsvara traucējumiem un reiboni. Pie biežāk sastopamajiem redzes sistēmas defektiem, kas noved pie līdzsvara traucējumiem, jāmin anizometropija un anizeikonija, diplopija un redzes lauka bojājumi. Arī izmaiņas cilvēka refrakcijas korekcijā var novest pie pārejošiem līdzsvara traucējumiem, kas rodas izmainīto sensoro signālu dēļ. Cilvēkam nākas adaptēties pie attēla izmēra un asuma izmaiņām. Līdzīgi arī anizometropijas un anizeikonijas gadījumā dažādu attēla izmēru dēļ personai rodas sensorais apjukums. Pacientiem ar slēpto šķielēšanu ir jāiegulda lieli pūliņi, lai pārvarētu muskuļu disbalansu, jo pirms saskaņošanas ar ienākošajiem vestibulārajiem un proprioceptīvajiem signāliem, smadzenēm nākas atšifrēt abu acu atšķirīgo informāciju. Šīs papildus pūles un koncentrēšanās arī rada reiboņa sajūtu. Būtiski atcerēties, ka, lai noteiktu pozīciju apkārtējā vidē, smadzenes, papildus vestibulārajai informācijai, izmanto arī informāciju no perifērā redzes lauka. Sašaurināta redzes lauka gadījumā cilvēka telpiskā sajūta var būt traucēta un viņš var sajusties dezorientēts un nestabils.Vestibulāro disfunkciju var radīt arī akomodācijas un verģences, kā arī acu kustību traucējumi, piemēram, nistagms.

^[2]

Līdzsvara traucējumu risināšanas iespējas

Pirmais solis līdzsvara traucējumu gadījumā parasti ir neiroloģiskā izmeklēšana, pēc kā pacients var tikt nosūtīts pie ausu, kakla un deguna ārsta, kā arī jāveic sirds veselības pārbaude un asins analīzes. Tā pat pacients var tikt nosūtīts uz datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, lai izmeklētu galvas un kakla asinsvadus. Svarīgi ir veikt arī redzes un acu veselības pārbaudi. Izmeklējumi mēdz būt daudz un dažādi, bet atkarībā no atklātā līdzsvara traucējumu iemesla ārstēšana būs atšķirīga. Bieži vien ārstēšanas procesā tiek iesaistīti vairāki speciālisti.

Ja pie līdzsvara traucējumiem vainojama redzes sistēma, tad atkarībā no konkrētās problēmas, redzes speciālists var ieteikt dažādus risinājumus stāvokļa uzlabošanai. Pirmkārt, ir nepieciešams veikt optimālu redzes korekciju. Dažos līdzsvara problēmu gadījumos pat mazu refrakcijas kļūdu koriģēšana var dot ievērojamu uzlabojumu pacienta pašsajūtā. Sadarbībā ar redzes speciālustu svarīgi ir apsvērt labāko redzes korekcijas veidu, jāapdomā bifokālo un progresīvo, vai monofokālo briļļu lietderīgums konkrētajā gadījumā. Kontaktlēcas būtu lietderīgas, lai samazinātu attēla palielināšanas efektu pie lielas hipermetropijas, vai, lai izvairītos no attēla samazināšanas efekta lielas miopijas gadījumā.Tāpat kontaktlēcas būtu ieteicamas redzes lauka uzlabošanai. Cita kontaktlēcu priekšrocība, salīdzinājumā ar brillēm, ir tā, ka tās nerada prizmatisko efektu un tās būtu ieteicams lietot anizometropijas gadījumos labākas attēla kvalitātes nodrošināšanai. Prizmas parasti ir nepieciešamas pacientiem ar vertikālu heteroforiju pēc traumatiskiem smadzeņu bojājumiem.

Daudzos gadījumos nepieciešama vestibulārās rehabilitācijas terapija, kurā, tā iemesla dēļ, ka vestibulārā sistēma pastāvīgi mijiedarbojas ar redzes sistēmu, būtu jāiekļauj arī redzes terapija. Šīs terapijas mērķis ir uzlabot pacienta redzes sistēmas stabilitāti, binokulārās funkcijas, akomodācijas un verģenču elastību, fūziju kompensēšanas ātrumu. Redzes terapija palīdz uzlabot arī redzes uztveres ātrumu un spējas.

Atsevišķos līdzsvara traucējumu gadījumos redzes speciālists var ieteikt vienas acs vai cita veida oklūzijas.

Epidemioloģiskie dati liecina, ka līdzsvara traucējumu un reiboņa izplatība ir 20–25% no populācijas. Ir ieteicams neignorēt dažādos līdzsvara disfunkcijas simptomus un vērsties pie veselības aprūpes speciālistiem, jo šie simptomi var liecināt gan par nelielām, gan jau par nopietnām saslimšanām.

^[3]

Raksts tapis sadarbībā ar optmetristi Maritu Lejieti.