Pazīmes, kas liecina par iespējamām redzes problēmām:

• Izteikts gaismas jūtīgums
• Sliktas koncentrēšanās spējas
• Acu fiksācijas problēmas, kustību traucējumi
• Hronisks apsārtums, plakstu pietūkums
• Nespēja izlasīt uz tāfeles rakstīto (skolas vecuma bērniem)
• Grūtības lasīt tuvumā
• Vēlme sēdēt tuvu televizoram.

Bērnu vecumā visbiežāk sastop:

*Ambliopija jeb “slinkā acs” nozīmē pavājinātu redzi vienā vai abās acīs, ko nav iespējams koriģēt ar briļļu vai lēcu palīdzību. Tā veidojas zīdaiņa vecumā vai agrā bērnībā. Jo agrāk ambliopija ir atklāta un ārstēta, jo labāks ir rezultāts. Pēc 7-8 gadu vecuma ambliopiju vairs nevar izārstēt. Ambliopiju rada jebkurš iemesls, kas traucē attēlam nonākt tīklenē caur acs optisko sistēmu. Visbiežākie “slinkās acs” iemesli ir staru laušanas īpatnības, šķielēšana un actiņas caurspīdīgās vides slimības, kas neatļauj attēlam precīzi projicēties uz tīklenes.

* Šķielēšana traucē acs saskaņotu darbību. Apkārtējie cilvēki šajā gadījumā pamana pastāvīgu vai periodisku acu stāvokļa asimetriju. Pirmsskolas vecuma bērniem šķielēšana var veidoties refrakcijas traucējumu dēļ. Šajā gadījumā acs nespēj precīzi fokusēt attēlu uz tīklenes, tas paliek izplūdis. Bērna acs līdz četru, piecu gadu vecumam ir tālredzīga. Bet ja šī tālredzība pārsniedz vecuma normu, var parādīties acu šķielēšana uz iekšu. Pie tuvredzības bieži novēro ārējo šķielēšanu.

* Pseidošķielēšana rodas zīdaiņiem un maziem bērniem, jo deguna sakne bērniem ir plata, „plakana”, tā kopā ar plaksta ādas kroku (epicanthus) veido šķielējošu acu skatienu, taču acis ir patiesi taisnas. Acu ārsta pārbaude ir nepieciešama, lai izvērtētu, vai tā ir pseidošķielēšana vai īsta šķielēšana bērnam.

* Refrakcijas kļūdas Acs refrakcija atkarīga no acs optiskās sistēmas stipruma un acs ass garuma. Tuvredzība ir visbiežāk sastopamā refrakcijas kļūda, maziem bērniem novēro tālredzību un astigmātismu:

a) Tuvredzība ir slikta redze tālumā (sauc arī par miopiju), parasti tiek ārstēta ar brillēm vai kontaktlēcām;

b) Tālredzība jeb hipermetropija. Šajā gadījumā cilvēki nespēj skaidri saredzēt priekšmetus, kas atrodas tuvumā. Tāpat kā tuvredzība, tā tiek koriģēta ar brillēm vai kontaktlēcām;

c) Astigmātisms jeb nevienādu staru laušana rodas gadījumā, ja radzenes virsma nav sfēriska, respektīvi, tās virsma ir izliekta nevienmērīgi. Šajā gadījumā  stari netiek lauzti vienādi, līdz ar to tie arī fokusējas dažādās vietās un skaidru attēlu iegūt nav iespējams. Astigmātisms var būt iedzimts un iegūts.

* Blefarīts ir plakstiņu malas iekaisums, kas izraisa plaksta pietūkumu un pārmērīgu krevelīšu veidošanos pie skropstu pamatnes, to veidošanos novēro vairāk no rītiem.

* Konjunktivīts (sarkana acs), tas ir saistīts ar pastiprinātu asarošanu, diskomfortu un svešķermeņa sajūtu acīs. Zīdaiņiem un maziem bērniem, to parasti izraisa vīrusu vai bakteriāla infekcija. Vecākiem bērniem tā attīstību var veicināt alerģiskas izpausmes.

* Radzenes nobrāzums jeb radzenes erozija. Šis nobrāzums ir sāpīgs, raksturīgas izteiktas „gaismas bailes” un redzes miglošanās.

* Ptoze (noslīdējis plakstiņš) ir acs augšējā plakstiņa muskuļu vājums. Ja ptoze ir neliela, tas galvenokārt ir kosmētisks defekts. Taču ja plakstiņa muskuļa vājums ir smagāks jeb izteiktāks, tas var traucēt normālai redzes attīstībai.

* Zīdaiņa kataraktu novēro zīdaiņu vecumā. Katarakta ir pakāpeniska acs lēcas apduļķošanās. Bērnam piedzimstot, mēs ievērojam, ka vienas vai abu acu  zīlīšu refleksi nav sārti, bet ir vairāk vai mazāk izteikti pelēcīgi.

* Iedzimta glaukoma bērniem ir reta slimība, ko diagnosticē pirmajā dzīves gadā. Glaukoma bērnu vecumā ir saistīta ar nepilnīgu acs drenāžas attīstību pirms dzimšanas. Bērnam no dzimšanas būs lielas abas vai viena acs, palielinātas radzenes, bērnam augot, novēros strauju acs ābolu un radzeņu augšanu, iespējams, ka radzenes var kļūt necaurspīdīgas, duļķainas.

* Ģenētiskās vai vielmaiņas slimības, var veicināt dažādu acu simptomu attīstību. Šiem bērniem svarīgi ir veikt regulāru acu izmeklēšanu un pēc iespējas agrīnā vecumā.

* Retinoblastoma ir ļaundabīgs audzējs, kas parasti parādās pirmajos 3 dzīves gados. Skartajā acī var būt redzes zudums, šķielēšana un dzeltenīgs zīlītes reflekss.

Noteikti konsultējieties ar savu acu ārstu, ja pamanāt savam bērnam kādu no iepriekš minētajiem simptomiem, aprakstītajām pazīmēm, vai pastāv iespējamais risks kādai minētai slimībai.

Tas, vai mazuļa redze būs laba vai slikta, ir ļoti atkarīgs no ģenētiskajiem faktoriem. Bieži iedzimst tālredzība. Ja tā ir atšķirīga starp abām actiņām, var izveidoties šķielēšana. Savukārt augstas pakāpes tuvredzība maziem bērniem ir reti sastopama.

Visi mazuļi gada vecumā noteikti jāaizved pie acu ārsta. Vislabāk vizīti ir ieplānot tā, lai mazulis būtu labā noskaņojumā, -- lai bērns ir izgulējies un paēdis, nevis niķīgs un noguris. Vizītes laikā ārsts novērtē, kā bērniņš skatās, kā fiksē skatienu, vērtē acu kustības, vai tās ir vienmērīgas, vai nav traucējumu. Apskatās arī acu dziļākās vides, vai tajās nav iedzimtas īpatnības, kas varētu traucēt attīstīties mazuļa redzei. Ar dažādiem mērinstrumentiem pārbaudot aci, ārsts novērtē, vai mazulim nav kāda no staru laušanas īpatnībām -- tālredzība, tuvredzība vai astigmātisms. Ja tādas būs, tiks izrakstītas brilles, ļaujot stariem nonākt uz tīklenes un pilnvērtīgi attīstīties bērna redzei. Ja brilles netiek valkātas, tas visbiežāk ir vājredzības jeb ambliopijas cēlonis.

Kaut arī mazulim viena gadu vecumā ar redzi viss ir bijis kārtībā, triju gadu vecumā atkal vajag aizvest viņu pie acu ārsta. Bērns jau ir spējīgs atbildēt uz ārsta jautājumiem. Apmeklējuma laikā ārsts pārbauda kopredzi, staru laušanu, kā bērns redz ar katru aci atsevišķi. Šajā vecumā ir iespēja pārbaudīt krāsu redzi. Meitenēm reti sastop krāsu redzes traucējumus, bet zēniem jau agrā bērnībā var pateikt krāsu redzes novirzes.