Pie diabēta ir vērojamas refrakcijas (redzes) svārstības. Kā pirmā pazīme ir īslaicīgas refrakcijas nobīdes uz tuvredzības pusi. Parasti paaugstināts glikozes līmenis palielina tuvredzību un samazina tālredzību. Refrakcijas nobīde parasti tiek novērota tad, kad glikozes līmenis tuvojās 200 mg/dL vai ir augstāks. Šāda refrakcijas svārstība notiek relatīvi ātri – stundas laikā vai pat mazāk, bet pacienti, kuriem pakāpeniski ceļas glikozes līmenis, atzīmē, ka viņu refrakcija vai redze neatgriežas normālā stāvoklī pat dažu nedēļu laikā un vairāk arī pēc glikēmiskās kontroles stabilizācijas.

Pētījumos saistītos ar refrakcijas izmaņām pie diabēta, parādās, ka miopija (tuvredzība) diabētiķiem attīstās biežāk nekā pārējai populācijai, bet lielākai daļai gadījumu ir viegla miopijas pakāpe. Lēcas biezuma palielināšanās ir visiespējamākais diabētiķu miopijas attīstības skaidrojums.

Cilvēki ar paaugstinātu glikozes līmeni asinīs vai nediagnosticētu diabētu, kuriem pirmo reizi ir paaugstināts glikozes līmenis, jūt, ka tālumā redze miglojas, bet tuvumā paliek skaidra. Hipermetropi (tālredzīgie) jūt, ka viņiem nav jālieto savas brilles, lai skaidri redzēt tālumā. Bet cilvēki, kas ir lietojuši tuvuma brilles, sāk atzīmēt, ka tāluma redze paliek miglaina, bet tuvuma redze paliek skaidrāka un redz labi arī bez brillēm.

Diabēts ietekmē arī akomodācijas darbību. Presbiopija var attīstīties agrākā vecumā nekā normāli. Pārejoša akomodācijas traucējums (parēze) kopā ar hipermetropiju var būt saistīti ar glikozes līmeņa paaugstināšanos vai pazemināšanos. Visbiežāk tas vērojams insulīna terapijas sākumā un var būt pat jauniem cilvēkiem.

Katarakta

Katarakta var būt mainīgas redzes iemesls -- neskaidra redze, kontrasta zudums, diskomforta sajūta un nespēja redzēt spilgtā gaismā, īpaši braucot naktī vai saulainā dienā. Ar vecumu saistītā katarakta diabētiķiem attīstās un progresē ātrāk nekā cilvēkiem, kuriem nav diabēta. Metaboliskā jeb „īstā” diabētiskā katarakta ir relatīvi reti, jo tā, visticamāk, izveidojas pagarināta hiperglikēmijas (augsts glikozes līmenis asinīs) perioda rezultātā. Dažreiz tās ir daļēji atgriezeniskas, ja tiek sasniegts normāls glikozes līmenis asinīs.

Kataraktas operācijas diabētiķiem parasti nav sarežģītākas kā cilvēkiem, kuriem nav diabēts. Tomēr, ja ir smaga retinopātijas stadija un jau ir redzes zudums, nepieciešama pastiprināta uzmanība. Atveseļošanās var būt lēnāka, ja pacientam bijusi slikta aprūpe un kontrole.

Radzene

Pacientiem ar diabētu radzene var tikt bojāta daudz vieglāk un dzīst daudz lēnāk nekā cilvēkiem, kuriem nav diabēts. Šāds relatīvs radzenes vājums ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Radzenes jutība, kas normāli var ziņot cilvēkam gan par sausās acs sindromu, gan par svešķermeni, ir pazemināta. Sekojoši, nelielas problēmas paiet nemanāmi, bet rezultāts var būt radzenes nobrāzumi vai čūlas. Radzenes jutības pazeminājums arī ir ļoti svarīgs, jo pēc savas struktūras diabēta pacientiem radzene ir daudz vairāk pakļauta bojājumiem.

Tā kā ir augsts inficēšanās risks un potenciāli radzene ir apdraudēta, pacientiem, kuri valkā kontaktlēcas, ir nepieciešama ļoti rūpīga novērošana. Šiem pacientiem ir nepieciešams zināt un apzināties, kādas var būt potenciālās komplikācijas un problēmas valkājot kontaktlēcas. Parasti šiem pacientiem tiek kontrindicētas pagarināta (diennakts) valkāšanas režīma kontaktlēcas, bet pacientiem ar vienpusēju redzes zudumu iesaka vispār atteikties no kontaktlēcu valkāšanas. Cilvēkiem ar diabētu tiek rekomendētas gāzu caurlaidīgās, mīkstās dienas režīma un silikona-hidrogēla kontaktlēcas.

Diabēta pacientiem nepieciešams mazināt atkārtoto radzenes eroziju risku. To var samazināt mākslīgās asaras, īpaši tas ir svarīgi ļoti sausās vidēs. Dažiem pacientiem jālieto mitrinošie pilieni arī savās mājās. Dažādas apkārtējās vides apstākļi tādi kā gaisa kondicionieri, sildītāji, mašīnas stiklu sildītāji, putekļainas noliktavas vai veikali, var ietekmēt atkārtotu radzenes nobrāzumu veidošanos, tāpēc arī nepieciešama lubrikantu lietošana.

Asaru plēve

Pacientiem ar diabētu ir bieži sastopamas asaru sastāva un līdz ar to asaru plēves izmaiņas. Asaru plēves komponentus -- producē dziedzeri, kas atrodas apkārt acij. Pacientiem ar diabētu bieži ir neiropātija un, ja nervi, kuri kontrolē šos dziedzerus, nestrādā pietiekoši labi, tas var izsaukt asaru plēves defektu, nepietiekamību. Arī paaugstināts glikozes līmenis asarās pacientiem ar diabētu izmaina asaru osmolaritāti, bieži izraisot diskomfortu.

Viena no jaunākām diabēta problēmām, kura saistīta ar acs virsmu, ir sausās acs sindroms. Mehānisms, kas ir atbildīgs par sausās acs sindroma izveidošanos līdz galam vēl nav skaidrs.

• Diabēts, kas ir atkarīgs no insulīna (IDD), kas ir pazīstams kā I tipa, visbiežāk parādās vecumā līdz 15 gadiem, bet tas var manifestēties arī citos vecumos. Sastopams 10-15% gadījumos. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti saslimst bērni un jauni cilvēki.

Visbiežākās pazīmes:

1. bieža urinācija
2. sausa mute un nepārvarāmas slāpes
3. izteikts nogurums
4. bada sajūta
5. nervozitāte, uzbudinājums
6. svara zudums

• Diabēts, kas nav atkarīgs no insulīna (NIDD), kas ir pazīstams kā II tipa, kura sākums biežāk ir novērojams pēc 40 gadu vecuma, šajā gadījumā klīniskās izmaiņas ir daudz pakāpeniskākas. Satop 85-90% gadījumos. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta ( par maz un par lēnu) un insulīns nedarbojas pietiekoši efektigi (rezistence). Parasti konstatē pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un regulāra ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un cukuru asinīs pazeminošiem medikamentiem. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

Visbiežākās pazīmes:

1. nogurums bez redzama iemesla
2. neizskaidrojams svara zudums
3. slāpes
4. bieža urinācija
5. redzes pasliktināšanās
6. tirpšanas sajūta, “ skudriņas kājās”
7. lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas

Pazīmes parādās pakāpeniski un lēni. Tāpēc tās ilgi var palikt nepamanītas. Vismaz 50 % cilvēku, kuriem ir cukura diabēts, nemaz par to nezina. Dažās valstīs tādu cilvēku skaits var sasniegt pat 80%. Ekonomiski attīstītās valstīs cukura diabēts ir galvenais redzes pasliktināšanās un akluma iemesls pieaugušiem cilvēkiem.

Tā kā diabēts var ietekmēt jebkurus acs audus, eksistē ļoti daudz acu komplikāciju, kas ar to ir saistītas: refrakcijas izmaiņas un svārstības, asaru slāņa traucējumi, nervu parēzes, varavīksnenes neovaskularizācija un glaukoma, katarakta, diabētiskā retinopātija, mākulas tūska un diabētiskā mākulopātija.

Diabētiskā retinopātija (DR) ir biežākā acu komplikācija, kas saistīta ar diabētu. Diabētiskās retinopātijas attīstības biežums palielinās, pieaugot cukura diabēta un glikozes svārstību asinīs ilgumam. DR attīstās 80% diabēta pacientu, kuriem šī slimība ilgst 15 gadus. Liela problēma savlaicīgā diabētiskās retinopātijas ārstēšanā ir šīs slimības agrīnās stadijas ilgstoša norise bez simptomiem. Īpaša uzmanība ir jāpievērš II tipa cukura diabēta slimniekiem, kuriem DR var būt jau cukura diabēta diagnosticēšanas brīdī, savukārt I tipa cukura diabēta slimniekiem DR var noritēt ilgstoši kopā ar hiperglikēmiju, pirms tam neizraisot nekādas klīniskās pazīmes.

Diabētiskā retinopātija

Diabētiskā retinopātija sākas ar tīklenes kapilāru izmaņām. Ilgstoši pastāvošās vājas diabēta kontroles rezultātā pieaug agrīnās retinopātijas attīstība un progresēšana.

Asinsvadu sieniņu vājuma dēļ veidojas mikroaneirismas (asinsvada sieniņas iztilpums, dēļ tā, ka asinsvada sieniņa paliek plāna). Mikroaneirismas laiž cauri šķidrumu, kas var būt mākulas (tīklenes centrāla daļa) tūskas iemesls. Punkveida hemorāģijas (sīki asinsizplūdumi) parasti neizraisa redzes pasliktināšanās, ja tikai tās neatrodas ļoti tuvu mākulas rajonam. Ja izmeklējot redzamas punktveida hemorāģijas un mikroaneirismas, tad viennozīmīgi varam teikt par retinopātijas sākumu. Bojātās vietās tīklene vairāk nepilda savas funkcijas.

Diabētiskās retinopātijas stadiju klasifikācija

Diabētiskām izmaiņām uz tīklenes ir dažādas klasifikācijas, atkarībā no diabētiskās retinopātijas līmeņa. Eksistē divas galvenās diabētiskās retinopātijas kategorijas: neproliferatīvā diabētiskā retinopātija (NPDR) un proliferatīvā diabētiskā retinopātija (PDR).

Neproliferatīvā diabētiskā retinopātija (NPDR)

Diabētiskā retinopātija I tipa diabēta slimniekiem attīstās parasti pēc 15 gadu slimības stāža un II tipa diabēta slimniekiem var jau būt diagnozes uzstādīšanas brīdī. Pie vieglas NPDR ir tikai minimālās tīklenes hemorāģijas un/vai mikroaneirismas. Nekādu citu tīklenes diabētisko izmaiņu nav. Ja nav mākulas tūskas un hemorāģijas un mikroaneirismas nav mākulas rajonā, tad viegla NPDR redzi neapdraud. Pie vieglas NPDR risks izveidoties PDR ir 5%  viena gada laikā un risks, ka izveidosies augsta riska PDR piecu gadu laikā, ir 15%. Ikgadējā pārbaude ar fundus kameru tiek uzskatīta parasti par pietiekamu, ja nav mākulas tūskas un citu medicīnisko izmaiņu, piemēram, hipertenzija, nieru saslimšanas, paaugstināts lipīdu līmenis, grūtniecība.

Diabētiskās retinopātijas pazīmes

Pacientiem, kam ir viegla vai vidēja NPDR, nav nepieciešama lāzerterapija. Ja ir mākulas tūska, tad atkārtotiem izmeklējumiem jābūt biežāk, nepieciešama konsultācija pie endokrino -oftalmologa un, ja ir klīniski nozīmīga mākulas tūska, tad ir nepieciešama lāzera fotokoagulācija. Kļūdaina diagnoze šajā stadijā palielina PDR attīstības un progresēšanas risku.

Proliferatīvā diabētiskā retinopātija (PDR)

PDR ir atzīmēta ar neovaskularizāciju ( nepietiekošas tīklenes asinsapgādes un skābekļa bada rezultātā tīklenē sāk ieaugt jaunveidoti asinsvadi) diska rajonā vai ar neovaskularizāciju jebkurā citā tīklenes rajonā, vai ar fibrozo audu proliferāciju. PDR 75% gadījumu piecu gadu laikā attīstās augsta riska PDR.

Diabētiskās retinopātijas proliferatīvā stādija

Var būt indicēta lāzera fotokoagulācija (tīklenes apstrāde ar lāzeri). Mākulas tūskai, pat, ja tā nav klīniski nozīmīga, var būt nepieciešama ārstēšana.

Diabētiskā mākulas tūska

Mākulas tūska, kas ir diabētiskās retinopātijas sekas, ir lielākais redzes pasliktināšanās iemesls pacientiem ar cukura diabētu. Tās līmenis ir augstāks II tipa diabēta pacientiem nekā I tipa diabēta pacientiem. Augsts saslimšanas biežums šajā grupā prasa laicīgu pacientu nosūtīšanu pie speciālista un attiecīgu ārstēšanu. Tā var būt jebkurā retinopātijas stadijā.

Diabētiskās mākulopātijas ietekmē uz centrālo redzi

Agrīnās diabētiskās mākulas tūskas stadijās cilvēkam var nebūt simptomu no acu un redzes puses, bet ar procesa progresēšanu pacients var atzīmēt smagu vai tikai viegli pamanāmu redzes pazemināšanos, izmaiņas krāsu uztverē, taisno līniju deformāciju vai izliekumu. Tā kā diabētiskā mākulas tūska tāpat kā PDR var būt asimptomātiska (bez simptomiem) lielākai daļai stadiju, kurām ir nepieciešama ārstēšana, sekojoši, jebkuram cilvēkam ar diabētu nepieciešama pilna acu izmeklēšana vismaz vienu reizi gadā, kuru veic pieredzējis un kvalificēts speciālists.