Eksistē 2 cukura diabēta tipi. 1. tips – atkarīgs no insulīna, kad insulīns netiek ražots aizkuņģa dziedzera šūnās to neatgriezeniska bojājuma dēļ. Šāda bojājuma iemesli nav līdz galam izpētīti. Pie vainas var būt ģenētiska predzispozīcija, imunoloģiskais statuss, vīrusu iebrukums. Līdz ar to nav pieejami profilaktiskie pasākumi. 1. tipa diabēts parasti izplatīts gados jauniem cilvēkiem (līdz 20 g.v.), bet var attīstīties jebkurā vecumā.

2. tipa cukura diabēts nav atkarīgs no insulīna. Vairumā gadījumos insulīns tiek ražots pat vairāk kā nepieciešams, vismaz slimības sākuma stadijās. Problēma ir uztura taukos un holesterīnā, kas nokļūstot asinīs bloķē insulīnu (kā pretinieku komandas aizstāvji bloķē uzbrucēju un viņš nevar trāpīt vārtos). Slimība progresē, aizkuņģa dziedzera funkcija novājinās, insulīna produkcija samazinās, kļūst nepieciešamas insulīna injekcijas. Kad organisma funkcija netiek pieprasīta, organisms uzskata to par nevajadzīgu un atslēdz. 2. tipa diabēta riska faktori ieskaita ģenētisku predispozīciju, aptaukošanās, vecumu pēc 40 gadiem, zemu fizisku aktivitāti, augstu asinsspiedienu. Ārstēšana sākās ar veselīga dzīvesveida ievērošanu. Diēta, ko rekomendē diabēta slimniekiem, ir veselīgs uzturs, kas der visiem. Ja ar to nepietiek, nepieciešams lietot medikamentus vai insulīnu.

Ir iespējāms būtiski samazināt cukura diabēta (kā arī citu nepareiza dzīvesveida saslimšanu)  attīstības risku! Šim nolūkam būtu jāatceras par veselīgu uzturu un sportu, jābūt dzīvespriecīgiem un labsirdīgiem, kā arī jāveic ikgadējas profilaktiskas apskates.

Tā kā slimības agrīnajās stadijās praktiski nav simptomu, attieksme pret ārstēšanos ir diezgan pavirša. Iespējams, ka cilvēkiem trūkst informācijas, lai apzinātos seku nopietnību.

Kā diabēts ietekmē acis?

Zīm.1. Acs uzbūve griezumā.

Diabēts iespaido visu asinsvadu sistēmu, īpaši kapilārus. Acs ir bagātīgi caurasiņota: tīklene, dzīslene, varavīksnene (zīm.1.) No diabēta cieš tādas acs optiskās vides kā lēca un radzene (zīm.1.) Tādā veidā cukura diabēts skar svarīgākās struktūras, kas nodrošina redzi. Turklāt, acs ir vienīga vieta organismā, kur var ieraudzīt asinsvadus un novērtēt organisma asinsvadu stāvokli. Gadās, ka pirms redzes pāraudes cilvēks nezin, ka slimo ar diabētu, un viņš tiek nosūtīts uz konsultāciju diagnozes uzstādīšanai.

Diabēts skar radzeni kontrolējošus nervus (zīm.1.), to jutība samazinās un radzene nesignalizē par mitrināšanas nepieciešamību. Asaru šķidruma produkcijai samazinoties, attīstās sausās acs sindroms, ko cilvēks var nejūst līdz ar pasliktinātu radzenes jutīgumu. Radzenes šūnu spēja atjaunoties samazinās un bojājumi dzīst lēnāk. Asaru plēvītes kvalitāte pasliktinās paaugstināta cukura dēļ. Nepilnvērtīga asaru plēvīte nevar aizsargāt aci no infekcijas. Rodas nepieciešamība lietot mākslīgas asaras.

Ņēmot vērā augstu radzenes inficēšanas risku diabēta slimniekam, kurš grib valkāt kontaktlēcas, īpaši jārūpējas par higiēnu un regulārām profilaktiskajām apskatēm. Drīkst lietot tikai mīkstās kontaktlēcas ar augstu skābekļa caurlaidību un tikai dienas režīmā. Īpašu uzmanību jāpieverš rūpīgai roku mazgāšanai, lēcu mehāniskai tīrīšanai un laicīgai plānveida nomaiņai.

Refraktīvā ķirurģija prasa apsvērtu pieeju, jo ir lielāka varbūtība pēcoperāciju komplikācijām. Ir absolūti nepieciešams, lai glikozes līmenis asinīs ir stabils ilgā laika periodā, jo tas tieši ietekmē korekcijas precizitāti. Katrā konkrētajā gadījumā diabēts var būt absolūta vai relatīva LASIK kontrindikācija.

Paaugstināts asins glikozes līmenis palielina kataraktas (acs lēcas apduļķojums (zīm.1.) attīstības risku. Līdzīga ietekme ir arī slimības ilgumam. Katarakta samazina redzes asumu un kontrastu, izkliedējot gaismu. Stipri paaugstinās acu jutība pret gaismu. Lai nepakļautu acis apžilbšanai, tiek rekomendēts nēsāt saulesbrilles.

Nekontrolēts asins cukura līmenis var mainīt acs laušanas spēju (refrakciju). Šīs pārmaiņas ir atgriezeniskas. Visbiežāk redzes raksturs mainās uz tuvredzības pusi, lēcas sabiezēšanas dēļ. Nesteidzieties mainīt brilles. Sākumā ir jāpanāk normāls asins cukura līmenis. Ja tomēr brilles ir ļoti nepieciešamas un to izrakstīšanu nevar atlikt līdz brīdim, kad redze nostabilizēsies, jums ir jāapzinās, ka briļļu stiprums drīz var mainīties. Esiet tam gatavi.

Dažos pētījumos tiek apgalvots, ka diabēts un tā ilgums var veicināt akomodācijas amplitūdas samazināšanos. Jo tā ir lielāka, jo tuvākā attālumā cilvēks var skaidri redzēt. Diabēts var provocēt agrīno presbiopijas sākumu, kas ir fizioloģiskais akomodācijas amplitūdas samazinājums. Šī funkcija var samazināties uz laiku vai pastavīgi kā sekas tīklenes apstrādei ar lāzeru, ar ko ārstē redzi apdraudošu tīklenes bojājumu.

Diabētiskā retinopātija (tīklenes bojājums (zīm.2.) ir pati biežākā un smagākā cukura diabēta komplikācija. Tas ir vadošais darbspējīga vecuma cilvēku akluma iemesls. Ja slimība ir vairāk kā 20 gadus gandrīz visiem 1. tipa un vairāk kā 60% 2. tipa diabēta pacientiem ir kaut kāda retinopātijas pakāpe. 1. tipa diabēta gadījumā pirmajos 3-5 gados vai pirms pubertātes redze netiek apdraudēta. Savukārt 2. tipa diabēta atklāšanas laikā retinopātija bieži jau pastāv. Lai samazinātu retinopātijas attīstības risku, ir nepieciešams atmest smeķēšanu, kontrolēt asins cukura līmeni, holesterīna līmeni un arteriālo spiedienu. Uzturot asinsspiedienu 150/85 robežās, kapilāru izmaiņu risks samazinās par 37%. Progresējošo tīklenes bojājumu var pastiprināt arī pubertāte, grūtniecība, aptaukošanās, nieru slimības, anēmija, kā arī kataraktas operācija.

Zīm.2. Raksturīgas tīklenes izmaiņas neproliferatīvās diabētiskās retinopātijas gadījumā.

Diabēts ietekmē tīklenes kapilāru caurlaidību. Notiek dāļējs kapilāru sieniņu veidojošo šūnu zudums, sieniņas kļūst vājākas un rodas mikroaneirizmas (iztilpums)(zīm.2.). Tas noved pie plazmas notecēšanas, asinsizplūdumu, lipīdu nogulsnējumu (cieto eksudātu) veidošanās (zīm.2.) un tīklenes tūskas. Pārāk augsts glikozes saturs veicina kapilāru slēgšanos, kas ved pie tīklenes išēmijas (skābekļa bada). Kā atbilde uz skābekļa nepietiekamību pie vidējas retinopātijas pakāpes parādās vēnu patologīja: vēnas veido cilpas, paplašinās, lokāli palielina kalibru („kreļļu” efekts). Sāk veidoties šunti starp artērijām un vēnām iekšējos tīklenes slāņos – intraretinālas mikrovaskulārās anomālijas (IRMA (zīm.2.). Rodas tīklenes nervu šķiedru mikroinfarkti (zīm.2.). Retinopātijas sākotnēja un vidēja pakāpe (neproliferatīvā) nerada simptomus un neapdraud redzi, ja neskar makulas apgabalu (tīklenes centrālā bedrīte ar visaugstāko redzes asumu (zīm.1.), bet prasa obligātas ikgādējas novērošanas.

Zīm.3. Proliferatīva diabētiskā retinopātija. Jaunveidoti asinsvadi ir apvilkti ar apļiem.

Retinopātija ir proliferatīva, kad patoloģija izplatās pa tīklenes virsmu vai ārpus tās. Par šo stadiju liecina jaunveidoto asinsvadu veidošanās uz redzes nerva diska vai galveno asinsvadu gaitā (zīm.3.). Jaunveidoti asinsvadi sāk parādīties, kad jau tīklenes ceturtdaļa nav caurlaidīga. Jaunveidoti asinsvadi guļ plaknē starp tīkleni un stiklveida ķermeņa mugurējo virsmu, kurā tie beidzot ieaug. Šie asinsvadi ir ļoti trausli un viegli asiņo, kas noved pie plašām asinsizplūdēm. Peldošās daļiņas acu priekšā var būt proliferatīvas diabētiskās retinopātijas simptoms asiņošanas gadījumā. Ja laicīgi nesākt rīkoties, var iestāties neatgriezenisks aklums. Līdz ar to jaunveidoto asinsvadu augšanas stadijā tiek pielietota tīklenes apstrāde ar lāzeru (panretināla lazerkoogulācija).

Redzes pasliktināšanas galvenie iemesli diabētiskās retinopātijas gadījumā ir makulas tūska, tīklenes atslāņošanās rētošanas dēļ un acs iekšējie asinsizplūdumi. Diabētiskā makulas tūska var nemanāmi sākties jebkurā retinopātijas stadijā, kas apgrūtina tās savlaicīgu atklāšanu. Biežāk tiek novērota 2. tipa diabētiķiem. Klīniski nozīmīgas makulas tūskas gadījumā ir nepieciešama tīklenes apstrāde ar lāzeru, neatkarīgi no redzes asuma, jo tas samazina redzes zuduma risku par 50%.

Diabēts ir viltīgs ienaidnieks. Tas atnāk nemanāmi, bet ar nopietnām, plašām sekām. Tieši tāpēc katram cilvēkam, kas slimo ar diabētu, neatkarīgi no pašsajūtas, ir nepieciešams veikt ikgadējo redzes pārbaudi un tīklenes izmeklēšanu caur paplašinātām zīlītēm.

• Diabēts, kas ir atkarīgs no insulīna (IDD), kas ir pazīstams kā I tipa, visbiežāk parādās vecumā līdz 15 gadiem, bet tas var manifestēties arī citos vecumos. Sastopams 10-15% gadījumos. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti saslimst bērni un jauni cilvēki.

Visbiežākās pazīmes:

1. bieža urinācija
2. sausa mute un nepārvarāmas slāpes
3. izteikts nogurums
4. bada sajūta
5. nervozitāte, uzbudinājums
6. svara zudums

• Diabēts, kas nav atkarīgs no insulīna (NIDD), kas ir pazīstams kā II tipa, kura sākums biežāk ir novērojams pēc 40 gadu vecuma, šajā gadījumā klīniskās izmaiņas ir daudz pakāpeniskākas. Satop 85-90% gadījumos. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta ( par maz un par lēnu) un insulīns nedarbojas pietiekoši efektigi (rezistence). Parasti konstatē pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un regulāra ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un cukuru asinīs pazeminošiem medikamentiem. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

Visbiežākās pazīmes:

1. nogurums bez redzama iemesla
2. neizskaidrojams svara zudums
3. slāpes
4. bieža urinācija
5. redzes pasliktināšanās
6. tirpšanas sajūta, “ skudriņas kājās”
7. lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas

Pazīmes parādās pakāpeniski un lēni. Tāpēc tās ilgi var palikt nepamanītas. Vismaz 50 % cilvēku, kuriem ir cukura diabēts, nemaz par to nezina. Dažās valstīs tādu cilvēku skaits var sasniegt pat 80%. Ekonomiski attīstītās valstīs cukura diabēts ir galvenais redzes pasliktināšanās un akluma iemesls pieaugušiem cilvēkiem.

Tā kā diabēts var ietekmēt jebkurus acs audus, eksistē ļoti daudz acu komplikāciju, kas ar to ir saistītas: refrakcijas izmaiņas un svārstības, asaru slāņa traucējumi, nervu parēzes, varavīksnenes neovaskularizācija un glaukoma, katarakta, diabētiskā retinopātija, mākulas tūska un diabētiskā mākulopātija.

Diabētiskā retinopātija (DR) ir biežākā acu komplikācija, kas saistīta ar diabētu. Diabētiskās retinopātijas attīstības biežums palielinās, pieaugot cukura diabēta un glikozes svārstību asinīs ilgumam. DR attīstās 80% diabēta pacientu, kuriem šī slimība ilgst 15 gadus. Liela problēma savlaicīgā diabētiskās retinopātijas ārstēšanā ir šīs slimības agrīnās stadijas ilgstoša norise bez simptomiem. Īpaša uzmanība ir jāpievērš II tipa cukura diabēta slimniekiem, kuriem DR var būt jau cukura diabēta diagnosticēšanas brīdī, savukārt I tipa cukura diabēta slimniekiem DR var noritēt ilgstoši kopā ar hiperglikēmiju, pirms tam neizraisot nekādas klīniskās pazīmes.

Diabētiskā retinopātija

Diabētiskā retinopātija sākas ar tīklenes kapilāru izmaņām. Ilgstoši pastāvošās vājas diabēta kontroles rezultātā pieaug agrīnās retinopātijas attīstība un progresēšana.

Asinsvadu sieniņu vājuma dēļ veidojas mikroaneirismas (asinsvada sieniņas iztilpums, dēļ tā, ka asinsvada sieniņa paliek plāna). Mikroaneirismas laiž cauri šķidrumu, kas var būt mākulas (tīklenes centrāla daļa) tūskas iemesls. Punkveida hemorāģijas (sīki asinsizplūdumi) parasti neizraisa redzes pasliktināšanās, ja tikai tās neatrodas ļoti tuvu mākulas rajonam. Ja izmeklējot redzamas punktveida hemorāģijas un mikroaneirismas, tad viennozīmīgi varam teikt par retinopātijas sākumu. Bojātās vietās tīklene vairāk nepilda savas funkcijas.

Diabētiskās retinopātijas stadiju klasifikācija

Diabētiskām izmaiņām uz tīklenes ir dažādas klasifikācijas, atkarībā no diabētiskās retinopātijas līmeņa. Eksistē divas galvenās diabētiskās retinopātijas kategorijas: neproliferatīvā diabētiskā retinopātija (NPDR) un proliferatīvā diabētiskā retinopātija (PDR).

Neproliferatīvā diabētiskā retinopātija (NPDR)

Diabētiskā retinopātija I tipa diabēta slimniekiem attīstās parasti pēc 15 gadu slimības stāža un II tipa diabēta slimniekiem var jau būt diagnozes uzstādīšanas brīdī. Pie vieglas NPDR ir tikai minimālās tīklenes hemorāģijas un/vai mikroaneirismas. Nekādu citu tīklenes diabētisko izmaiņu nav. Ja nav mākulas tūskas un hemorāģijas un mikroaneirismas nav mākulas rajonā, tad viegla NPDR redzi neapdraud. Pie vieglas NPDR risks izveidoties PDR ir 5%  viena gada laikā un risks, ka izveidosies augsta riska PDR piecu gadu laikā, ir 15%. Ikgadējā pārbaude ar fundus kameru tiek uzskatīta parasti par pietiekamu, ja nav mākulas tūskas un citu medicīnisko izmaiņu, piemēram, hipertenzija, nieru saslimšanas, paaugstināts lipīdu līmenis, grūtniecība.

Diabētiskās retinopātijas pazīmes

Pacientiem, kam ir viegla vai vidēja NPDR, nav nepieciešama lāzerterapija. Ja ir mākulas tūska, tad atkārtotiem izmeklējumiem jābūt biežāk, nepieciešama konsultācija pie endokrino -oftalmologa un, ja ir klīniski nozīmīga mākulas tūska, tad ir nepieciešama lāzera fotokoagulācija. Kļūdaina diagnoze šajā stadijā palielina PDR attīstības un progresēšanas risku.

Proliferatīvā diabētiskā retinopātija (PDR)

PDR ir atzīmēta ar neovaskularizāciju ( nepietiekošas tīklenes asinsapgādes un skābekļa bada rezultātā tīklenē sāk ieaugt jaunveidoti asinsvadi) diska rajonā vai ar neovaskularizāciju jebkurā citā tīklenes rajonā, vai ar fibrozo audu proliferāciju. PDR 75% gadījumu piecu gadu laikā attīstās augsta riska PDR.

Diabētiskās retinopātijas proliferatīvā stādija

Var būt indicēta lāzera fotokoagulācija (tīklenes apstrāde ar lāzeri). Mākulas tūskai, pat, ja tā nav klīniski nozīmīga, var būt nepieciešama ārstēšana.

Diabētiskā mākulas tūska

Mākulas tūska, kas ir diabētiskās retinopātijas sekas, ir lielākais redzes pasliktināšanās iemesls pacientiem ar cukura diabētu. Tās līmenis ir augstāks II tipa diabēta pacientiem nekā I tipa diabēta pacientiem. Augsts saslimšanas biežums šajā grupā prasa laicīgu pacientu nosūtīšanu pie speciālista un attiecīgu ārstēšanu. Tā var būt jebkurā retinopātijas stadijā.

Diabētiskās mākulopātijas ietekmē uz centrālo redzi

Agrīnās diabētiskās mākulas tūskas stadijās cilvēkam var nebūt simptomu no acu un redzes puses, bet ar procesa progresēšanu pacients var atzīmēt smagu vai tikai viegli pamanāmu redzes pazemināšanos, izmaiņas krāsu uztverē, taisno līniju deformāciju vai izliekumu. Tā kā diabētiskā mākulas tūska tāpat kā PDR var būt asimptomātiska (bez simptomiem) lielākai daļai stadiju, kurām ir nepieciešama ārstēšana, sekojoši, jebkuram cilvēkam ar diabētu nepieciešama pilna acu izmeklēšana vismaz vienu reizi gadā, kuru veic pieredzējis un kvalificēts speciālists.