Nemanāmās redzes slepkavas. Cukura diabēts.

Vispārējā veselība — Tatjana Koļesņikova, jūnijs 8, 2011 09:43 | 3,932 skatījumi | Drukāt rakstu

Lielākā daļa no apēstā ēdiena sašķeļas līdz glikozei. Tā cirkulē asinīs, gaidot iekļūšanu organisma šūnās, kurām tā ir nepieciešama kā enerģijas avots. Glikozes uztveršanai ir nepieciešams insulīns. Iedomājieties, ka jūsu organisma šūnas ir jaundzimuši bērni, glikoze ir ēdiens un insulīns – māte. Lai mazulis paēstu, viņam ir nepieciešama māte. Insulīns ir aizkuņģa dziedzera hormons, kura uzdevums ir ne pārāk augsta un ne pārāk zema glikozes līmeņa uzturēšana asinīs, kas vienādi slikti ietekmē organismu. Cukura diabēta gadījumā asinīs cirkulējošās glikozes līmenis paaugstinās, bet, neskatoties uz to, šūnas šo glikozi nesaņem (mazulis nevar paēst bez mātes, pat ja viņam ir pilns katls ar ēdienu), un pārpalikums tiek izvadīts no organisma ar urīnu. Šūnas, savukārt, sāk izmantot enerģijas alternatīvos avotus, kas ir taukaudi. Izklausās vilinoši? Bet tikai izklausās. Pats sliktākais ir tas, ka šī procesa blakusprodukti (ketoni) – ir toksiskās ķīmiskās vielas. Liela ketonu koncentrācija asinīs izraisa smagas sekas (līdzīgi kā nikns zaudējošās futbola komandas fanu pūlis).

Eksistē 2 cukura diabēta tipi. 1. tips – atkarīgs no insulīna, kad insulīns netiek ražots aizkuņģa dziedzera šūnās to neatgriezeniska bojājuma dēļ. Šāda bojājuma iemesli nav līdz galam izpētīti. Pie vainas var būt ģenētiska predzispozīcija, imunoloģiskais statuss, vīrusu iebrukums. Līdz ar to nav pieejami profilaktiskie pasākumi. 1. tipa diabēts parasti izplatīts gados jauniem cilvēkiem (līdz 20 g.v.), bet var attīstīties jebkurā vecumā.

2. tipa cukura diabēts nav atkarīgs no insulīna. Vairumā gadījumos insulīns tiek ražots pat vairāk kā nepieciešams, vismaz slimības sākuma stadijās. Problēma ir uztura taukos un holesterīnā, kas nokļūstot asinīs bloķē insulīnu (kā pretinieku komandas aizstāvji bloķē uzbrucēju un viņš nevar trāpīt vārtos). Slimība progresē, aizkuņģa dziedzera funkcija novājinās, insulīna produkcija samazinās, kļūst nepieciešamas insulīna injekcijas. Kad organisma funkcija netiek pieprasīta, organisms uzskata to par nevajadzīgu un atslēdz. 2. tipa diabēta riska faktori ieskaita ģenētisku predispozīciju, aptaukošanās, vecumu pēc 40 gadiem, zemu fizisku aktivitāti, augstu asinsspiedienu. Ārstēšana sākās ar veselīga dzīvesveida ievērošanu. Diēta, ko rekomendē diabēta slimniekiem, ir veselīgs uzturs, kas der visiem. Ja ar to nepietiek, nepieciešams lietot medikamentus vai insulīnu.

Ir iespējāms būtiski samazināt cukura diabēta (kā arī citu nepareiza dzīvesveida saslimšanu)  attīstības risku! Šim nolūkam būtu jāatceras par veselīgu uzturu un sportu, jābūt dzīvespriecīgiem un labsirdīgiem, kā arī jāveic ikgadējas profilaktiskas apskates.

Tā kā slimības agrīnajās stadijās praktiski nav simptomu, attieksme pret ārstēšanos ir diezgan pavirša. Iespējams, ka cilvēkiem trūkst informācijas, lai apzinātos seku nopietnību.

Kā diabēts ietekmē acis?

Zīm.1. Acs uzbūve griezumā.

Diabēts iespaido visu asinsvadu sistēmu, īpaši kapilārus. Acs ir bagātīgi caurasiņota: tīklene, dzīslene, varavīksnene (zīm.1.) No diabēta cieš tādas acs optiskās vides kā lēca un radzene (zīm.1.) Tādā veidā cukura diabēts skar svarīgākās struktūras, kas nodrošina redzi. Turklāt, acs ir vienīga vieta organismā, kur var ieraudzīt asinsvadus un novērtēt organisma asinsvadu stāvokli. Gadās, ka pirms redzes pāraudes cilvēks nezin, ka slimo ar diabētu, un viņš tiek nosūtīts uz konsultāciju diagnozes uzstādīšanai.

Diabēts skar radzeni kontrolējošus nervus (zīm.1.), to jutība samazinās un radzene nesignalizē par mitrināšanas nepieciešamību. Asaru šķidruma produkcijai samazinoties, attīstās sausās acs sindroms, ko cilvēks var nejūst līdz ar pasliktinātu radzenes jutīgumu. Radzenes šūnu spēja atjaunoties samazinās un bojājumi dzīst lēnāk. Asaru plēvītes kvalitāte pasliktinās paaugstināta cukura dēļ. Nepilnvērtīga asaru plēvīte nevar aizsargāt aci no infekcijas. Rodas nepieciešamība lietot mākslīgas asaras.

Ņēmot vērā augstu radzenes inficēšanas risku diabēta slimniekam, kurš grib valkāt kontaktlēcas, īpaši jārūpējas par higiēnu un regulārām profilaktiskajām apskatēm. Drīkst lietot tikai mīkstās kontaktlēcas ar augstu skābekļa caurlaidību un tikai dienas režīmā. Īpašu uzmanību jāpieverš rūpīgai roku mazgāšanai, lēcu mehāniskai tīrīšanai un laicīgai plānveida nomaiņai.

Refraktīvā ķirurģija prasa apsvērtu pieeju, jo ir lielāka varbūtība pēcoperāciju komplikācijām. Ir absolūti nepieciešams, lai glikozes līmenis asinīs ir stabils ilgā laika periodā, jo tas tieši ietekmē korekcijas precizitāti. Katrā konkrētajā gadījumā diabēts var būt absolūta vai relatīva LASIK kontrindikācija.

Paaugstināts asins glikozes līmenis palielina kataraktas (acs lēcas apduļķojums (zīm.1.) attīstības risku. Līdzīga ietekme ir arī slimības ilgumam. Katarakta samazina redzes asumu un kontrastu, izkliedējot gaismu. Stipri paaugstinās acu jutība pret gaismu. Lai nepakļautu acis apžilbšanai, tiek rekomendēts nēsāt saulesbrilles.

Nekontrolēts asins cukura līmenis var mainīt acs laušanas spēju (refrakciju). Šīs pārmaiņas ir atgriezeniskas. Visbiežāk redzes raksturs mainās uz tuvredzības pusi, lēcas sabiezēšanas dēļ. Nesteidzieties mainīt brilles. Sākumā ir jāpanāk normāls asins cukura līmenis. Ja tomēr brilles ir ļoti nepieciešamas un to izrakstīšanu nevar atlikt līdz brīdim, kad redze nostabilizēsies, jums ir jāapzinās, ka briļļu stiprums drīz var mainīties. Esiet tam gatavi.

Dažos pētījumos tiek apgalvots, ka diabēts un tā ilgums var veicināt akomodācijas amplitūdas samazināšanos. Jo tā ir lielāka, jo tuvākā attālumā cilvēks var skaidri redzēt. Diabēts var provocēt agrīno presbiopijas sākumu, kas ir fizioloģiskais akomodācijas amplitūdas samazinājums. Šī funkcija var samazināties uz laiku vai pastavīgi kā sekas tīklenes apstrādei ar lāzeru, ar ko ārstē redzi apdraudošu tīklenes bojājumu.

Diabētiskā retinopātija (tīklenes bojājums (zīm.2.) ir pati biežākā un smagākā cukura diabēta komplikācija. Tas ir vadošais darbspējīga vecuma cilvēku akluma iemesls. Ja slimība ir vairāk kā 20 gadus gandrīz visiem 1. tipa un vairāk kā 60% 2. tipa diabēta pacientiem ir kaut kāda retinopātijas pakāpe. 1. tipa diabēta gadījumā pirmajos 3-5 gados vai pirms pubertātes redze netiek apdraudēta. Savukārt 2. tipa diabēta atklāšanas laikā retinopātija bieži jau pastāv. Lai samazinātu retinopātijas attīstības risku, ir nepieciešams atmest smeķēšanu, kontrolēt asins cukura līmeni, holesterīna līmeni un arteriālo spiedienu. Uzturot asinsspiedienu 150/85 robežās, kapilāru izmaiņu risks samazinās par 37%. Progresējošo tīklenes bojājumu var pastiprināt arī pubertāte, grūtniecība, aptaukošanās, nieru slimības, anēmija, kā arī kataraktas operācija.

Zīm.2. Raksturīgas tīklenes izmaiņas neproliferatīvās diabētiskās retinopātijas gadījumā.

Diabēts ietekmē tīklenes kapilāru caurlaidību. Notiek dāļējs kapilāru sieniņu veidojošo šūnu zudums, sieniņas kļūst vājākas un rodas mikroaneirizmas (iztilpums)(zīm.2.). Tas noved pie plazmas notecēšanas, asinsizplūdumu, lipīdu nogulsnējumu (cieto eksudātu) veidošanās (zīm.2.) un tīklenes tūskas. Pārāk augsts glikozes saturs veicina kapilāru slēgšanos, kas ved pie tīklenes išēmijas (skābekļa bada). Kā atbilde uz skābekļa nepietiekamību pie vidējas retinopātijas pakāpes parādās vēnu patologīja: vēnas veido cilpas, paplašinās, lokāli palielina kalibru („kreļļu” efekts). Sāk veidoties šunti starp artērijām un vēnām iekšējos tīklenes slāņos – intraretinālas mikrovaskulārās anomālijas (IRMA (zīm.2.). Rodas tīklenes nervu šķiedru mikroinfarkti (zīm.2.). Retinopātijas sākotnēja un vidēja pakāpe (neproliferatīvā) nerada simptomus un neapdraud redzi, ja neskar makulas apgabalu (tīklenes centrālā bedrīte ar visaugstāko redzes asumu (zīm.1.), bet prasa obligātas ikgādējas novērošanas.

Zīm.3. Proliferatīva diabētiskā retinopātija. Jaunveidoti asinsvadi ir apvilkti ar apļiem.

Retinopātija ir proliferatīva, kad patoloģija izplatās pa tīklenes virsmu vai ārpus tās. Par šo stadiju liecina jaunveidoto asinsvadu veidošanās uz redzes nerva diska vai galveno asinsvadu gaitā (zīm.3.). Jaunveidoti asinsvadi sāk parādīties, kad jau tīklenes ceturtdaļa nav caurlaidīga. Jaunveidoti asinsvadi guļ plaknē starp tīkleni un stiklveida ķermeņa mugurējo virsmu, kurā tie beidzot ieaug. Šie asinsvadi ir ļoti trausli un viegli asiņo, kas noved pie plašām asinsizplūdēm. Peldošās daļiņas acu priekšā var būt proliferatīvas diabētiskās retinopātijas simptoms asiņošanas gadījumā. Ja laicīgi nesākt rīkoties, var iestāties neatgriezenisks aklums. Līdz ar to jaunveidoto asinsvadu augšanas stadijā tiek pielietota tīklenes apstrāde ar lāzeru (panretināla lazerkoogulācija).

Redzes pasliktināšanas galvenie iemesli diabētiskās retinopātijas gadījumā ir makulas tūska, tīklenes atslāņošanās rētošanas dēļ un acs iekšējie asinsizplūdumi. Diabētiskā makulas tūska var nemanāmi sākties jebkurā retinopātijas stadijā, kas apgrūtina tās savlaicīgu atklāšanu. Biežāk tiek novērota 2. tipa diabētiķiem. Klīniski nozīmīgas makulas tūskas gadījumā ir nepieciešama tīklenes apstrāde ar lāzeru, neatkarīgi no redzes asuma, jo tas samazina redzes zuduma risku par 50%.

Diabēts ir viltīgs ienaidnieks. Tas atnāk nemanāmi, bet ar nopietnām, plašām sekām. Tieši tāpēc katram cilvēkam, kas slimo ar diabētu, neatkarīgi no pašsajūtas, ir nepieciešams veikt ikgadējo redzes pārbaudi un tīklenes izmeklēšanu caur paplašinātām zīlītēm.

Birkas: cukura diabēts, cukura līmenis, diabetes mellitus, diabētiskā retinopātija, Pasaules diabēta diena